Bītboksa vissenākās iezīmes meklējamas senajās Āfrikas iedzīvotāju ciltīs. 13. gs. beigas trubadūri ar savu balsi mēģināja dažādot lautas skanējumu. 15. gs. beigas dziedātāju grupiņas harmonizēja savu skanējumu tā, lai izklausītos, ka dzied tikai viens cilvēks un to pavada grupa ar dažādiem instrumentiem, veidojot pavadījumu. Taču bītbokss tādā nozīmē, kā to saprotu es, aizsācies Ņujorkā blūza, džeza un svinga uzplaukuma laikā. Džeza izpildītāji bija pirmie, kas izmantoja savas balsis lai, imitētu instrumentus (dziedātāji šiem mērķiem izmantoja pašu izdomātus vārdus, kas to burtu salikuma dēļ izklausījās pēc kāda no instrumentiem – pārsvarā pūšamajiem un bungām) vai dabā dzirdamas skaņas savos priekšnesumos. Viņi dziedāja ilgas, zemas skaņas, kas izklausījās kā bass, uz ko bītbokss balstās mūsdienās. Bija pilnīgi normāli  džeza un blūza mūziķus dzirdēt vaidam, kunkstam un ņurdam.

Beatbox Vēsture